Un ko TAGAD?

Smieklīgi jau tas ir – nodibināt biedrību un pēc tam domāt, ko darīt.

Izdomājām, ka varētu peldēt pa Rīgas kanālu. Ar kapucēm. No metāla.

Man šķiet šAgitas ideja tā bija. Un drošvien arī Artūra. JRRMV garāžā atradās čupa ar stieplēm. No kurām šAgita uztapināja stiepļu veidojumus, ko var gribēt nosaukt par kapuci.

Šajā sākumstadijā darbojošās personas bija: šAgita, Artūrs, es, Raitis, Inta, Eva. Vajadzētu būt vēl kādam.Simona.

Es arī pamēģināju metināt. Ar stiepli. Sanāca daudz daudz naglu.

Kapuces diemžēl izgaisa. Iespējams izgāztuvē. Varbūt kur citur. Un peldējums nenotika. Nezinu, kāpēc.

NOSAUKUMS

Man ir slikts ieradums sajaukt kopā dažādu notikumu atmiņas un tad vairs nesaprast, kā notika patiesībā.

Bet šobrīd šķiet, ka bija tā:

Mēs – daļa no rozīšiem -, devāmies piknikā uz Bolderāju ar mīļoto 3.autobusu. Man šķiet, ka tam vajadzēja būt kursa piknikam, kurš, protams neizdevās.

Un tālāk ir viens kadrs: mēs – es, šAgita un Raitis esam jau gandrīz pie 3.autobusa galapunkta. Ejam NO jūrmalas. Un runājam, kā vajadzētu nosaukt apvienību. Viens variants bija GRISKĀLS par godu Sk.Rubulim. Un vēl TAČKA. Bet kaut kādā nenosakāmā brīdī radās Kapuce. Un arī palika Kapuce.

Kad KAPUCEs vēl nebija

Sākšu ar to, ka šī ir Kapuces bloga otrā versija, kura top šodien – 2009.gada 23.septembrī ar atpakaļ ejošu datumu.

Mani sauc Linda Sīle. Un kaut kā ir sanācis, ka KAPUCE ir bez maz bērna vietā – radīts pašas smadzenēm un bez iespējas aizmirst, atstāt.

Visa šī ideja par jauno mākslinieku apvienību radās 2008.gada ziemā – pavasarī. Mācījos JRRMV 4.kursā un rakstīju ZPD par Opārtu. Nu jau esmu paspējusi aizmirst nosaukumus visām tām grupām, bet galvenais, kas mani uzķēra bija: viena liela daļa opārtistu strādāja grupās. Tas šķita kaut kā forši. Varbūt tāpēc, ka sen nekas tāds nebija dzirdēts. Vai drīzāk iedvesmojos no pasīvas dalības [pavārs, mēmais telefonists un histēriķis] DINOZAURA idejā. Un vēl pasīvākas [novērotājs, cigarešu un aliņa padevējs] – KEFĪRA idejas.

Nu vēl, protams, F5.

Un vēl pa vidu pamanījos piedalīties LPIC organizētajā projektā [kas ir sinonīms šim vārdam??] “Iekustini lavīnu”. Paldies Mārim un meitenei, kuras vārdu es nepārtraukti aizmirstu. Miljons idejas, KĀ, KO, KĀPĒC. Un tam klāt MILZĪGS enerģijas lādiņš.

Tāpat sanāca aprunāties ar Krišu par to, kas notiek ar Mākslinieku Savienības apakšstruktūru – Jauno Mākslinieku apvienību. Tagad TIEŠĀM neatceros, kāds bija toreizējās sarunas iemesls un rezultāts. Bet acīmredzot, uzzinātais nekā neietekmēja ideju par Kapuci. Vai arī – man ir sajukuši gadi, kurā kas notika.

BET: Izstāstīju šo ideju par mākslinieku grupu šAgitai. Un Intai. Un Raitim. Es nezinu, kāpēc es izdomāju, ka vajag reģistrēt šo grupu kā biedrību. Kāpēc mēs nevaram būt tāpat grupa un taisīt LIELO MĀKSLU? Nu, bieži ir tā, ka dara vispirms un domā vēlāk. Un arī tad – ne obligāti.