Posts Tagged 'linda sīle'

PATI Miķeļdiena

Alsunga: 26.septembris, 2009.gads

Pēc garā ceļa uz Alsungu caur Liepāju un Jūrkalni [sajūta it kā brauktu ar Knakts autobusu], beidzot biju nokļuvusi Alsungā.

26.septembra rīts – brokastis mācītājmājā kopā ar visiedvesmojošākajiem cilvēkiem, kādus jebkad esmu satikusi un tad jau tērpšanās suitu tautastērpā un došanās uz klēti iekārtot izstādi.

Šoreiz mākslinieki bija mazliet paslinkojuši – sagleznotie Alšvangas skati palika guļam uz skapjaugšām. Izstādei tikai dažnedāžādākie darbi, kuriem kopīgais elements varētu būt – mēs, autori, esam labi draugi. :) Alsundznieki varēja apskatīt gan Laimdotas Steķes gleznotās ainavas un portretus, gan arī Raita Hroloviča, Alvja Misjuna un Simonas Larkas un manus – Lindas Sīles -, gleznojumus. Es vēl arī biju atvedusi parādīt fotogrāfijas, kas visas bija tapušas rozīšu laikā kā mācību uzdevumi gan fotogrāfijā, gan konceptuālajā kompozīcijā.

Nevaru nepieminēt šAgitas darbu, kas rotāja izstādes ieeju – bronzas figūriņu kompozīcija “Laikapstākļi”. Nosaukumam ir arī izskaidrojums – tā kā darbs sastāv no vairākām detaļām, kas ir sakabinātas viena otrā, nav iespējams paredzēt, kā katru reizi izskatīsies mākslas darbs – tas atkarīgs no laikapstākļiem. :)

Rīta izdarībām tirgus laukumā [kāpostu zupas ēšana, zābaka un slotas mešana, cirka un teātra priekšnesumi] sekoja vairāki koncerti Alsungas baznīcā [koris "Rāte"!!!!!]  un tējošana klētī. Mācītājmājas rūķīši bija sarūpējuši fantastisku ābolu tēju, ko tad arī varēja nobaudīt, aplūkojot mākslas darbus.

Darbus vēl varēja apskatīties svētdienas rītā un tad jau arī fantastiskā nedēļas nogale bija garām – laiks novākt darbus un doties atkal Rīgas virzienā.

Kopumā secinājumu ir daudz – trīskārtīgi iemīlējos suitos un Alsungā, un “Riekstiņmājā”. Atmodināju sevī dziļi paslēpušās enerģijas krātuves un nu var atkal nodarboties ar plānu kalšanu par atgriešanos Alsungā kopā ar jauniem māksliniekiem un jaunām idejām.

Fotogrāfijas no Alsungas var aplūkot TE.

Tikšanās ar Liepājas kultūras dāmām

Liepāja: 25.septembris, 2009. gads

15.septembri gaidīju ar lielu nepacietību – kura Latvijas pilsēta iegūs Eiropas kultūras galvaspilsētas titulu? Liepāja???

Nē. Tomēr Rīga. Žēl, jo šķita, ka Liepāja un Cēsis ir daudz piemērotāka šī titula nešanai, bet es neesmu žūrija.

Biju jau gatavojusies, ka “Kapuces” idejas, kas bija paredzētas 2014.gada Liepājas programmai, vajadzēs pārcelt uz kādu citu pasākumu, bet šo nodomu pavisam atviegloja negaidīta vēstule no Liepājas Kultūras pārvaldes:

Aicinājums doties uz ideju autoru tikšanos Liepājā. Pārāk mīlu šo skumjo pilsētu, lai attālums un pienākums pret studijām būtu šķērslis. Devos uz Liepāju.

Tikšanās izrādījās pavisam savādāka, nekā iedomājos: sausās, inteliģentās konferenču zāles vietā mani sagaidīja 16.gadsimtā celta koka mājiņa “Namīns” vārdā, kur pagalmā, pilna kūpošas skābeņu zupas elpas, gozējās Liepājas kultūras lēdijas. Vienīgais cilvēks, kuru biju līdz šim sastapusi – Ieva Hmieļevska -, iepazīstināja mani ar pārējiem visiem un pēc mirkļa tikšanās jau varēja sākties.

Noklausījāmies Liepājas priekšsēdētāja vietnieces Silvas Goldes runu par projekta gaitu, izvērtēšanas rezultātiem (tikai viena balss Liepāju šķīra no titula!!!) un nākotnes plāniem.

Visuzmundrinošākā bija vēsts, ka ir noruna ar Rīgu, Liepāju paturēt kā pavadoņpilsētu 2014.gadā – ar savu unikālu kultūras pasākumu programmu, kas savukārt nozīmē, ka “Kapuce” ar savām “Pieturām” piedalās!!!

Oficiālās sarunas papildināja folkloras kopas “Atštaukas” (ja kaut ko nejaucu) uzstāšanās un karsta uz ugunskura vārīta skābeņzupas deva.

Aprunājos ar Kultūras pārvaldes dāmu Daci Bluķi un Mediju laboratorijas meitenēm un nu jau arī bija laiks doties tālāk – uz suitu pusi.

Ceru – atgriezties Liepājā. Un DRĪZ!

Miķeļdienas māksla – kā radās ideja?

Alsunga: 16.augusts 2009.gads.

Bija svētdienas rīts. Atbildības sajūtas dzīta, biju piecēlusies agri – jāsakārto gan mūsu miteklis bērnu namā, gan arī jādodas uz estrādi – savākt atlikušās dekorācijas.

Cīnījos ar nākošā rīta sajūtu. Un nopietni! Bija SMAGI. Un tieši! Viskritiskākajā mirklī zvana telefons – vispirms Juris un pēc tam arī Alsungas prāvests: vai es nevēlos atnākt uz tēju? Un kā vēl!

Devos tūlīt pat uz mācītājmāju, kur arī radās ideja par Kapuces mākslas izrādīšanu suitu krāšņākajā notikumā – Miķeļdienā.

Pienāca nedēļa pirms Miķeļdienas: darbi savākti vienkopus Mākslas akadēmijas gleznotavā nr.26 un pēc tam jau arī ceturtdienas rīts – zvans no prāvesta Andra un darbi aši aši tiek salādēti auto bagāžniekā un aizvizināti uz suitiem.

Un tad pienāca 26.septembris…

Kapuces LĪGO

Alsunga: 23.-24.jūnijs, 2009.gads

Par Līgošanas vietu nebija divu domu – protams, ka Alsunga.

Svinēšana apvienojumā ar kolektīvu mājas remontēšanu izvērtās ļoti klusa, mierīga ar rīta sagaidīšanu Jūrkalnē [gribējām saullēktu redzēt, bet aizbraucot sapratām - saule diemžēl nelec rietumos].

Pa vidu vēl paspējām uz pēdējām dejām estrādes zaļumballē. Izrādījās – var arī tā.


Ilgā garā ziema

Tā nu sanāca, ka es septembra beigās aizlaidos uz siltajām zemēm.

Papildus tam – iestājās nepiemērots zvaigžņu stāvoklis un visus sešus manas prombūtnes mēnešus idejas palika tikai idejas.

Kopā ar Līgu un Rūtu cinījāmies ar Jaunatne Darbībā veidlapām. Kuru drudžainā pildīšana rezultātu tā arī neatnesa – nebijām padomājuši par Eiropas dimensiju, lai kas tas arī būtu. Un arī par neformālās izglītības metodēm tika aizmirsts.

Nu ko. Jāmēģina vēlreiz!

ZEMITĀNU MĀKSLA jeb KĀ MĒS GRIBĒJĀM BŪT DIZAINERI

Uzradās informācija par konkursu Riga Forum. Ideja – jauniešiem jāizveido pieteikumi vides objektu dizainam.

Bija idejas. Roberts, Rūta un Linda - ideja par LIELU plakanu+krāsainu mākslu. šAgita, Gundega, Klāvs, Jānis un Ansis – ideja par LIELĀM telpiskām mākslām no metāla, betona.

Sagatavojām pieteikumus. Un iesniedzām.

Bet, kā zināms, Rozīši nav noformētāji. Idejas bija super, bet nu ar to prezentēšanu, salīdzinot ar pedantiski precīzajām lietišķo planšetēm…

Par pašu ideju: bija doma Zemitānu staciju pārvērst par urbānās mākslas spotu – metāla/betona/u.c. skulptūras, lielformāta krāsu māksla uz org.stikla planšetēm. Diemžēl šai idejai nebija lemts realizēties. Vismaz ne tad.

Izstāde Alsungā

Alsunga: 7.-21.septembris, 2008.gads

Pēc haotiskās, intensīvi radošās nedēļas būtu bijis vienkārši muļķīgi aizbraukt ar visiem darbiem no Alsungas uz neatgriešanos.

Ideja – izstādē kultūras namā. Gleznas. Fotogrāfijas.

Galvenais – jāatrāda sagleznotie darbi JRRMV vasaras darbu praksē un tad jau var atkal doties uz Alsungu.

Devāmies šoreiz uz izstādes iekārtošanas daļu mazā skaitā – es un Krišjānis. Iekārtojām. Savādāk, nekā ir pierasts darīt. Paspējām pastrīdēties par to, vai fotogrāfijas līmēt uz kartona vai arī tomēr griezt paspartu. Uzvarēja paspartu par spīti milzīgajam nogurumam un nespējai nogriezt taisnu līniju.

Pārējos Kapuciešus uz Alsungu atvizināja superskolotājs Valdis Rubulis no JRRMV.

Sagaidījām kultūras nama un bērnu nama dāmas un mākslai uzticīgos Rūtas vecākus un izstāde varēja tikt atklāta!

Nekad nezinu, ko runāt atklāšanās. Īpaši tādu izstāžu, kurā nav neviens mans darbs.

Atklāšanai sekoja mini-ekskursija uz Alsungas Sv.Miķeļa baznīcu, kurā, neskatoties uz Alsungā pavadītajām n-tajām vasarām, nemaz nebiju bijusi. Kristīne izrādīja visus baznīcus stūrus, savukārt mūsu Alsungas mamma Aleta pamatīgi samulsināja ar koncertu baznīcā. Ērģeles. Balss. Un klusums.

Un arī pat tas vēl nebija viss! Šai jau tā pilnajai dienai sekoja vienkārši IDEĀLS noslēgums – Jūrkalne. Jūra. Pastaigas. Jūra. Kaitošana atsevišķiem eksemplāriem [kh-khm].  Un vēl jūra. Un vējš.

Pēc šprotmaizīšu ieturēšanas centra laukumā pirmais Alsungas posms ir galā. Nosolījāmies atgriezties atkal pēc gada un devāmies atkal lielciema virzienā.

«Шаг к гражданству»

Lietuva, Trāķi: 13.-18.09.2008.

JEB KĀ MANĪ DZIMA PATRIOTS

un kā es Kapucei piekabināju arī latviešu un krievvalodīgo jauniešu-mākslinieku vienošanas funkciju :)

Mazliet ievads: nezināmu iemeslu dēļ manī vienmēr bijusi interese par citām kultūrām un krievu kultūra nav izņēmums. Tik pat neizskaidrojami notika tā, ka daļa 2008.gada vasaras tika pavadīta krievu jauniešu sabiedrībā – ieraudzīju to, ka, lai arī eksistē krievu tautai esošas atšķirīgas nianses raksturā, mentalitātē, citu atšķirību nav! Naivi tā teikt, bet līdz šim dzīvojot latviskā siltumnīcā nekad nebija radies iemesls padomāt par krievu/latviešu jauniešu nesaskaņu iemesliem.

Kā dāvana par šo uzsākto pārdomu tematu nāca iespēja piedalīties apmācībā «Шаг к гражданству: развитие компетенций по работе с темой Активного гражданства для русскоязычной молодёжи», ko organizēja Lietuvas organizācija “Austejos draugai” , Latvijas organizācija “JASMA”, Igaunijas Bērnības akadēmija un Vācijas Ebreju Kultūras un izglītības apvienība. Ļoti lauzītā krievu valodā (ja nemaldos, pat ar latīņu burtiem rakstītā!!!) aizsūtīju pieteikumu un. Manu dalību apstiprināja!!!

Apmācību sākumā pamatīgi apmulsu – visi dalībnieki bija krievu izcelsmes Baltijas valstīs un Vācijā dzīvojoši jaunieši un jaunatnes darbinieki. Ko es tur daru???

Galvenās tēmās, ko apskatījām bija piederības sajūta valstij/tautai/nācijai, pilsonība – tās jēdziens, nozīme, aktīva izpaušana un vajadzība izpaust. Ļoti daudzi no uzdevumiem bija uz sevis analīzi un pārdomām vedinoši.

Iegruzījos uz vairākām dienām:  esmu latviete, dzīvoju Latvijā, kādi tur vēl jautājumi par nacionālo piederību un patriotismu? Protams – es par Latviju un latviešiem!! Bet. Tad es sāku domāt. Kāpēc mani pārņem dusmas, ieejot brūkošā Livonijas ordeņpilī vai zālēm aizaugušā 16.gadsimta muižā? Kāpēc es neuzskatu, ka Latvijā jādzīvo tikai latviešiem? Kāpēc man ir tik daudz krievu tautības draugu? Un cik labi redzams no manas darbības, ka esmu Latvijas patriote?

Ceļš bija smags, bet rezultāts tā vērts: sapratu, ka esmu šīs mākslīgi ierobežotās teritorijas, kas nodēvēta par Latviju, patriote, un nav būtiski, kādu tautību pārstāvji šeit dzīvo – šis Latvijā dzīvojošais cilvēku kopums ir tā pasaules daļa, kuri man ir svarīgi un kuru labā es vēlos kaut ko darīt. Lieli vārdi, bet ceru – turmpāko gadu laikā attaisnošu tos.

PS. Bija uzdevums parādīt nāciju īpatnības… Ak, cik labi ir reizēm atļauties izpaust visus stereotipus skaļi un uzzināt, ko par mums – letiņiem-, domā kaimiņi. Un tad – ļauties kopīgai smieklu vētrai :)

Kā mēs gleznojām Alsungu

Alsunga: 17.-23.augusts, 2008.gads

Vienā jaukā dienā draugiem.lv vēstuļu dienests tika mazliet pārslogots izsūtot visiem pazīstamajiem mākslotājiem aicinājumu doties gleznot Alsungas mežus un pļavas.

Alsunga ir burvīgs mazs pagasts Kurzemē – tur, kur Kuldīga, Jūrkalne, Aizpute.

Jau vairākas vasaras taisījos braukt uz Alsungu, bet vienmēr pietrūka viss, kas vien var pietrūkt, lai patiešām dotos turp.

Izdomāju – kopā varētu būt daudz interesantāk. Jautrāk.

Apzināti izvēlējos plenēra laiku nedēļā, kad ir mana vārda diena: 17.-23.augusts.

Nebija ne mazākās nojausmas par iespējamo rezultātu, atsaucību un tā tālāk, bet gala rezultātā es attapos 17.augusta vakarā sēžam pie “Riekstiņu” apaļā galda kopā ar Robertu, Rūtu, Intu, Lindu un Rihardu – pirmajiem Alsungas iekarotājiem.

Nākošajā dienā ieradās Laimdota un Anna. Vēl pēc tam – šAgita, Artūrs, Ilze, Alvis, Krišjānis, Renāte, Jana, Elizabete, Gundega, Ieva, Simona.

Lai cik tas neticami šķiet, katru dienu no rīta līdz vakaram visi godprātīgi gleznoja, zīmēja, fotogrāfēja. Protams bija izņēmumi, kas nodarbojās ar miskastu skrūvēšanu [šAgita] un sienu atbrīvošanu no 40gadu kultūras slāņa [es].

Jā, es pa šo nedēļu tā arī kārtīgi pie zīmēšanas un gleznošanas netiku. Šķiet, nav jau īsti, ko organizēt, bet tomēr sanāca nepārtraukti skraidīt riņķī vai arī iegrimt mīļajā nodarbē ar nosaukumu REMONTS.

Jāpiebilst, dzīvojāmies mēs Alsungas bērnu namā, kur arī mūs KĀRTĪGI un veselīgi ēdināja.

Fantastiska nedēļa.

1.kopīgā LIETA

Jau minēju – piedalījos LPIC apmācību projektā “Iekustini lavīnu”. Tā ietveraros vajadzēja realizēt pārmaiņas. Bija pieejams neliels finansējums un miljons padomi.

Nezināju, cik daudz darīt. Tā, lai izdotos. Organizēju kaut ko pirmo reizi. Zināju, ka gribu par/ap mākslu.

Nonācu līdz bērnu namu sienu apgleznošanai. Sākās zvanīšanās, braukāšana lūkoties, utt. Paralēli domāju, kurus cilvēkus aicināt palīgā.

Gala komandā bijām: es, Inta, Simona, Roberts un Līga, un apgleznojām atpūtas telpas sienas bērnu namā “Vita”.

Ieguvumi:

Uzzināju, ka zīmēt ar krītiņiem pirms emulsijas nav forši – smērējas kopā. Savukārt, no plastmas-veidīgām durvīm – krāsa nāk nost.

Pagaršoju pašceptu [Līgas atvestu] maizi. Dievīga!!

Sapratu, ka man nevajag ļaut izvēlēties toņus, ja runa ir par sabiedriskām telpām – mana gaume IR jocīga.

Un te arī rezultāts: grūti ir nošķirt autorus, bet putniņi un burbuļi, un vadi ir Roberta, trepes ar kaķīti – Intas, mājas – Līgas, Simonas un manas.

Kas mums sanāca?

Kas mums sanāca?

Un te mēs paši:

Komanda

Komanda

Next Page »