Posts Tagged 'jrrmv'

PATI Miķeļdiena

Alsunga: 26.septembris, 2009.gads

Pēc garā ceļa uz Alsungu caur Liepāju un Jūrkalni [sajūta it kā brauktu ar Knakts autobusu], beidzot biju nokļuvusi Alsungā.

26.septembra rīts – brokastis mācītājmājā kopā ar visiedvesmojošākajiem cilvēkiem, kādus jebkad esmu satikusi un tad jau tērpšanās suitu tautastērpā un došanās uz klēti iekārtot izstādi.

Šoreiz mākslinieki bija mazliet paslinkojuši – sagleznotie Alšvangas skati palika guļam uz skapjaugšām. Izstādei tikai dažnedāžādākie darbi, kuriem kopīgais elements varētu būt – mēs, autori, esam labi draugi. :) Alsundznieki varēja apskatīt gan Laimdotas Steķes gleznotās ainavas un portretus, gan arī Raita Hroloviča, Alvja Misjuna un Simonas Larkas un manus – Lindas Sīles -, gleznojumus. Es vēl arī biju atvedusi parādīt fotogrāfijas, kas visas bija tapušas rozīšu laikā kā mācību uzdevumi gan fotogrāfijā, gan konceptuālajā kompozīcijā.

Nevaru nepieminēt šAgitas darbu, kas rotāja izstādes ieeju – bronzas figūriņu kompozīcija “Laikapstākļi”. Nosaukumam ir arī izskaidrojums – tā kā darbs sastāv no vairākām detaļām, kas ir sakabinātas viena otrā, nav iespējams paredzēt, kā katru reizi izskatīsies mākslas darbs – tas atkarīgs no laikapstākļiem. :)

Rīta izdarībām tirgus laukumā [kāpostu zupas ēšana, zābaka un slotas mešana, cirka un teātra priekšnesumi] sekoja vairāki koncerti Alsungas baznīcā [koris "Rāte"!!!!!]  un tējošana klētī. Mācītājmājas rūķīši bija sarūpējuši fantastisku ābolu tēju, ko tad arī varēja nobaudīt, aplūkojot mākslas darbus.

Darbus vēl varēja apskatīties svētdienas rītā un tad jau arī fantastiskā nedēļas nogale bija garām – laiks novākt darbus un doties atkal Rīgas virzienā.

Kopumā secinājumu ir daudz – trīskārtīgi iemīlējos suitos un Alsungā, un “Riekstiņmājā”. Atmodināju sevī dziļi paslēpušās enerģijas krātuves un nu var atkal nodarboties ar plānu kalšanu par atgriešanos Alsungā kopā ar jauniem māksliniekiem un jaunām idejām.

Fotogrāfijas no Alsungas var aplūkot TE.

Izstāde Alsungā

Alsunga: 7.-21.septembris, 2008.gads

Pēc haotiskās, intensīvi radošās nedēļas būtu bijis vienkārši muļķīgi aizbraukt ar visiem darbiem no Alsungas uz neatgriešanos.

Ideja – izstādē kultūras namā. Gleznas. Fotogrāfijas.

Galvenais – jāatrāda sagleznotie darbi JRRMV vasaras darbu praksē un tad jau var atkal doties uz Alsungu.

Devāmies šoreiz uz izstādes iekārtošanas daļu mazā skaitā – es un Krišjānis. Iekārtojām. Savādāk, nekā ir pierasts darīt. Paspējām pastrīdēties par to, vai fotogrāfijas līmēt uz kartona vai arī tomēr griezt paspartu. Uzvarēja paspartu par spīti milzīgajam nogurumam un nespējai nogriezt taisnu līniju.

Pārējos Kapuciešus uz Alsungu atvizināja superskolotājs Valdis Rubulis no JRRMV.

Sagaidījām kultūras nama un bērnu nama dāmas un mākslai uzticīgos Rūtas vecākus un izstāde varēja tikt atklāta!

Nekad nezinu, ko runāt atklāšanās. Īpaši tādu izstāžu, kurā nav neviens mans darbs.

Atklāšanai sekoja mini-ekskursija uz Alsungas Sv.Miķeļa baznīcu, kurā, neskatoties uz Alsungā pavadītajām n-tajām vasarām, nemaz nebiju bijusi. Kristīne izrādīja visus baznīcus stūrus, savukārt mūsu Alsungas mamma Aleta pamatīgi samulsināja ar koncertu baznīcā. Ērģeles. Balss. Un klusums.

Un arī pat tas vēl nebija viss! Šai jau tā pilnajai dienai sekoja vienkārši IDEĀLS noslēgums – Jūrkalne. Jūra. Pastaigas. Jūra. Kaitošana atsevišķiem eksemplāriem [kh-khm].  Un vēl jūra. Un vējš.

Pēc šprotmaizīšu ieturēšanas centra laukumā pirmais Alsungas posms ir galā. Nosolījāmies atgriezties atkal pēc gada un devāmies atkal lielciema virzienā.

NOSAUKUMS

Man ir slikts ieradums sajaukt kopā dažādu notikumu atmiņas un tad vairs nesaprast, kā notika patiesībā.

Bet šobrīd šķiet, ka bija tā:

Mēs – daļa no rozīšiem -, devāmies piknikā uz Bolderāju ar mīļoto 3.autobusu. Man šķiet, ka tam vajadzēja būt kursa piknikam, kurš, protams neizdevās.

Un tālāk ir viens kadrs: mēs – es, šAgita un Raitis esam jau gandrīz pie 3.autobusa galapunkta. Ejam NO jūrmalas. Un runājam, kā vajadzētu nosaukt apvienību. Viens variants bija GRISKĀLS par godu Sk.Rubulim. Un vēl TAČKA. Bet kaut kādā nenosakāmā brīdī radās Kapuce. Un arī palika Kapuce.

Kad KAPUCEs vēl nebija

Sākšu ar to, ka šī ir Kapuces bloga otrā versija, kura top šodien – 2009.gada 23.septembrī ar atpakaļ ejošu datumu.

Mani sauc Linda Sīle. Un kaut kā ir sanācis, ka KAPUCE ir bez maz bērna vietā – radīts pašas smadzenēm un bez iespējas aizmirst, atstāt.

Visa šī ideja par jauno mākslinieku apvienību radās 2008.gada ziemā – pavasarī. Mācījos JRRMV 4.kursā un rakstīju ZPD par Opārtu. Nu jau esmu paspējusi aizmirst nosaukumus visām tām grupām, bet galvenais, kas mani uzķēra bija: viena liela daļa opārtistu strādāja grupās. Tas šķita kaut kā forši. Varbūt tāpēc, ka sen nekas tāds nebija dzirdēts. Vai drīzāk iedvesmojos no pasīvas dalības [pavārs, mēmais telefonists un histēriķis] DINOZAURA idejā. Un vēl pasīvākas [novērotājs, cigarešu un aliņa padevējs] – KEFĪRA idejas.

Nu vēl, protams, F5.

Un vēl pa vidu pamanījos piedalīties LPIC organizētajā projektā [kas ir sinonīms šim vārdam??] “Iekustini lavīnu”. Paldies Mārim un meitenei, kuras vārdu es nepārtraukti aizmirstu. Miljons idejas, KĀ, KO, KĀPĒC. Un tam klāt MILZĪGS enerģijas lādiņš.

Tāpat sanāca aprunāties ar Krišu par to, kas notiek ar Mākslinieku Savienības apakšstruktūru – Jauno Mākslinieku apvienību. Tagad TIEŠĀM neatceros, kāds bija toreizējās sarunas iemesls un rezultāts. Bet acīmredzot, uzzinātais nekā neietekmēja ideju par Kapuci. Vai arī – man ir sajukuši gadi, kurā kas notika.

BET: Izstāstīju šo ideju par mākslinieku grupu šAgitai. Un Intai. Un Raitim. Es nezinu, kāpēc es izdomāju, ka vajag reģistrēt šo grupu kā biedrību. Kāpēc mēs nevaram būt tāpat grupa un taisīt LIELO MĀKSLU? Nu, bieži ir tā, ka dara vispirms un domā vēlāk. Un arī tad – ne obligāti.