PATI Miķeļdiena

Alsunga: 26.septembris, 2009.gads

Pēc garā ceļa uz Alsungu caur Liepāju un Jūrkalni [sajūta it kā brauktu ar Knakts autobusu], beidzot biju nokļuvusi Alsungā.

26.septembra rīts – brokastis mācītājmājā kopā ar visiedvesmojošākajiem cilvēkiem, kādus jebkad esmu satikusi un tad jau tērpšanās suitu tautastērpā un došanās uz klēti iekārtot izstādi.

Šoreiz mākslinieki bija mazliet paslinkojuši – sagleznotie Alšvangas skati palika guļam uz skapjaugšām. Izstādei tikai dažnedāžādākie darbi, kuriem kopīgais elements varētu būt – mēs, autori, esam labi draugi. :) Alsundznieki varēja apskatīt gan Laimdotas Steķes gleznotās ainavas un portretus, gan arī Raita Hroloviča, Alvja Misjuna un Simonas Larkas un manus – Lindas Sīles -, gleznojumus. Es vēl arī biju atvedusi parādīt fotogrāfijas, kas visas bija tapušas rozīšu laikā kā mācību uzdevumi gan fotogrāfijā, gan konceptuālajā kompozīcijā.

Nevaru nepieminēt šAgitas darbu, kas rotāja izstādes ieeju – bronzas figūriņu kompozīcija “Laikapstākļi”. Nosaukumam ir arī izskaidrojums – tā kā darbs sastāv no vairākām detaļām, kas ir sakabinātas viena otrā, nav iespējams paredzēt, kā katru reizi izskatīsies mākslas darbs – tas atkarīgs no laikapstākļiem. :)

Rīta izdarībām tirgus laukumā [kāpostu zupas ēšana, zābaka un slotas mešana, cirka un teātra priekšnesumi] sekoja vairāki koncerti Alsungas baznīcā [koris "Rāte"!!!!!]  un tējošana klētī. Mācītājmājas rūķīši bija sarūpējuši fantastisku ābolu tēju, ko tad arī varēja nobaudīt, aplūkojot mākslas darbus.

Darbus vēl varēja apskatīties svētdienas rītā un tad jau arī fantastiskā nedēļas nogale bija garām – laiks novākt darbus un doties atkal Rīgas virzienā.

Kopumā secinājumu ir daudz – trīskārtīgi iemīlējos suitos un Alsungā, un “Riekstiņmājā”. Atmodināju sevī dziļi paslēpušās enerģijas krātuves un nu var atkal nodarboties ar plānu kalšanu par atgriešanos Alsungā kopā ar jauniem māksliniekiem un jaunām idejām.

Fotogrāfijas no Alsungas var aplūkot TE.

Kapuces LĪGO

Alsunga: 23.-24.jūnijs, 2009.gads

Par Līgošanas vietu nebija divu domu – protams, ka Alsunga.

Svinēšana apvienojumā ar kolektīvu mājas remontēšanu izvērtās ļoti klusa, mierīga ar rīta sagaidīšanu Jūrkalnē [gribējām saullēktu redzēt, bet aizbraucot sapratām - saule diemžēl nelec rietumos].

Pa vidu vēl paspējām uz pēdējām dejām estrādes zaļumballē. Izrādījās – var arī tā.


ZEMITĀNU MĀKSLA jeb KĀ MĒS GRIBĒJĀM BŪT DIZAINERI

Uzradās informācija par konkursu Riga Forum. Ideja – jauniešiem jāizveido pieteikumi vides objektu dizainam.

Bija idejas. Roberts, Rūta un Linda - ideja par LIELU plakanu+krāsainu mākslu. šAgita, Gundega, Klāvs, Jānis un Ansis – ideja par LIELĀM telpiskām mākslām no metāla, betona.

Sagatavojām pieteikumus. Un iesniedzām.

Bet, kā zināms, Rozīši nav noformētāji. Idejas bija super, bet nu ar to prezentēšanu, salīdzinot ar pedantiski precīzajām lietišķo planšetēm…

Par pašu ideju: bija doma Zemitānu staciju pārvērst par urbānās mākslas spotu – metāla/betona/u.c. skulptūras, lielformāta krāsu māksla uz org.stikla planšetēm. Diemžēl šai idejai nebija lemts realizēties. Vismaz ne tad.

Kā mēs gleznojām Alsungu

Alsunga: 17.-23.augusts, 2008.gads

Vienā jaukā dienā draugiem.lv vēstuļu dienests tika mazliet pārslogots izsūtot visiem pazīstamajiem mākslotājiem aicinājumu doties gleznot Alsungas mežus un pļavas.

Alsunga ir burvīgs mazs pagasts Kurzemē – tur, kur Kuldīga, Jūrkalne, Aizpute.

Jau vairākas vasaras taisījos braukt uz Alsungu, bet vienmēr pietrūka viss, kas vien var pietrūkt, lai patiešām dotos turp.

Izdomāju – kopā varētu būt daudz interesantāk. Jautrāk.

Apzināti izvēlējos plenēra laiku nedēļā, kad ir mana vārda diena: 17.-23.augusts.

Nebija ne mazākās nojausmas par iespējamo rezultātu, atsaucību un tā tālāk, bet gala rezultātā es attapos 17.augusta vakarā sēžam pie “Riekstiņu” apaļā galda kopā ar Robertu, Rūtu, Intu, Lindu un Rihardu – pirmajiem Alsungas iekarotājiem.

Nākošajā dienā ieradās Laimdota un Anna. Vēl pēc tam – šAgita, Artūrs, Ilze, Alvis, Krišjānis, Renāte, Jana, Elizabete, Gundega, Ieva, Simona.

Lai cik tas neticami šķiet, katru dienu no rīta līdz vakaram visi godprātīgi gleznoja, zīmēja, fotogrāfēja. Protams bija izņēmumi, kas nodarbojās ar miskastu skrūvēšanu [šAgita] un sienu atbrīvošanu no 40gadu kultūras slāņa [es].

Jā, es pa šo nedēļu tā arī kārtīgi pie zīmēšanas un gleznošanas netiku. Šķiet, nav jau īsti, ko organizēt, bet tomēr sanāca nepārtraukti skraidīt riņķī vai arī iegrimt mīļajā nodarbē ar nosaukumu REMONTS.

Jāpiebilst, dzīvojāmies mēs Alsungas bērnu namā, kur arī mūs KĀRTĪGI un veselīgi ēdināja.

Fantastiska nedēļa.

Un ko TAGAD?

Smieklīgi jau tas ir – nodibināt biedrību un pēc tam domāt, ko darīt.

Izdomājām, ka varētu peldēt pa Rīgas kanālu. Ar kapucēm. No metāla.

Man šķiet šAgitas ideja tā bija. Un drošvien arī Artūra. JRRMV garāžā atradās čupa ar stieplēm. No kurām šAgita uztapināja stiepļu veidojumus, ko var gribēt nosaukt par kapuci.

Šajā sākumstadijā darbojošās personas bija: šAgita, Artūrs, es, Raitis, Inta, Eva. Vajadzētu būt vēl kādam.Simona.

Es arī pamēģināju metināt. Ar stiepli. Sanāca daudz daudz naglu.

Kapuces diemžēl izgaisa. Iespējams izgāztuvē. Varbūt kur citur. Un peldējums nenotika. Nezinu, kāpēc.

NOSAUKUMS

Man ir slikts ieradums sajaukt kopā dažādu notikumu atmiņas un tad vairs nesaprast, kā notika patiesībā.

Bet šobrīd šķiet, ka bija tā:

Mēs – daļa no rozīšiem -, devāmies piknikā uz Bolderāju ar mīļoto 3.autobusu. Man šķiet, ka tam vajadzēja būt kursa piknikam, kurš, protams neizdevās.

Un tālāk ir viens kadrs: mēs – es, šAgita un Raitis esam jau gandrīz pie 3.autobusa galapunkta. Ejam NO jūrmalas. Un runājam, kā vajadzētu nosaukt apvienību. Viens variants bija GRISKĀLS par godu Sk.Rubulim. Un vēl TAČKA. Bet kaut kādā nenosakāmā brīdī radās Kapuce. Un arī palika Kapuce.

Kad KAPUCEs vēl nebija

Sākšu ar to, ka šī ir Kapuces bloga otrā versija, kura top šodien – 2009.gada 23.septembrī ar atpakaļ ejošu datumu.

Mani sauc Linda Sīle. Un kaut kā ir sanācis, ka KAPUCE ir bez maz bērna vietā – radīts pašas smadzenēm un bez iespējas aizmirst, atstāt.

Visa šī ideja par jauno mākslinieku apvienību radās 2008.gada ziemā – pavasarī. Mācījos JRRMV 4.kursā un rakstīju ZPD par Opārtu. Nu jau esmu paspējusi aizmirst nosaukumus visām tām grupām, bet galvenais, kas mani uzķēra bija: viena liela daļa opārtistu strādāja grupās. Tas šķita kaut kā forši. Varbūt tāpēc, ka sen nekas tāds nebija dzirdēts. Vai drīzāk iedvesmojos no pasīvas dalības [pavārs, mēmais telefonists un histēriķis] DINOZAURA idejā. Un vēl pasīvākas [novērotājs, cigarešu un aliņa padevējs] – KEFĪRA idejas.

Nu vēl, protams, F5.

Un vēl pa vidu pamanījos piedalīties LPIC organizētajā projektā [kas ir sinonīms šim vārdam??] “Iekustini lavīnu”. Paldies Mārim un meitenei, kuras vārdu es nepārtraukti aizmirstu. Miljons idejas, KĀ, KO, KĀPĒC. Un tam klāt MILZĪGS enerģijas lādiņš.

Tāpat sanāca aprunāties ar Krišu par to, kas notiek ar Mākslinieku Savienības apakšstruktūru – Jauno Mākslinieku apvienību. Tagad TIEŠĀM neatceros, kāds bija toreizējās sarunas iemesls un rezultāts. Bet acīmredzot, uzzinātais nekā neietekmēja ideju par Kapuci. Vai arī – man ir sajukuši gadi, kurā kas notika.

BET: Izstāstīju šo ideju par mākslinieku grupu šAgitai. Un Intai. Un Raitim. Es nezinu, kāpēc es izdomāju, ka vajag reģistrēt šo grupu kā biedrību. Kāpēc mēs nevaram būt tāpat grupa un taisīt LIELO MĀKSLU? Nu, bieži ir tā, ka dara vispirms un domā vēlāk. Un arī tad – ne obligāti.