Forumu apmeklējumiem ir sekas.
CREO fonda forumā iepazinos ar UPF[Starptautiskā Miera Federācija - ANO apakšstruktūra] cilvēkiem, kas izrādās nodarbojas ar ļoti svētīgām lietām – braukā pa Latvijas skolām un runā par un ap ētiskiem jautājiem, periodiski organizē seminārus un filmu vakarus, kuros iespējams iepazīties ar ļoti jaukiem, gaiši domājošiem cilvēkiem.
Rīga: 26.aprīlis, 2009.gads
Veiksmīgā kārtā līdz manīm nonāca informācija par CREO fonda rīkoto sabiedrisko darītāju forumu.
Galvenais jautājums – kā sadarboties, lai palīdzētu sabiedrībai 2009.gadā?
Cilvēki bija ļoti dažādi no visdažādākajām organizācijām un darbības sfērām. Katram bija iespēja prezentēt savu ideju plakāta formātā un savukārt pārējie dalībnieki varēja pierakstīt klāt, ar kādiem resursiem viņi var palīdzēt idejas īstenošanā.
Prezentēju “Kapuci” kā sadarbības punktu jaunajiem māksliniekiem, kuriem nepieciešama prakse un uzņēmumiem, NVO, kam nepieciešama mākslinieka radošā acs (reklāmas materiāli, noformējums, utt.).
Atsaucība no uzņēmumiem un organizācijām bija liela, bet uzradās problēma – pieņēmums, ka jaunajiem māksliniekiem nepieciešama prakse, bija kļūdains vai arī daļēji kļūdains, neesmu to vēl sapratusi.
Tā nu sanāca, ka es septembra beigās aizlaidos uz siltajām zemēm.
Papildus tam – iestājās nepiemērots zvaigžņu stāvoklis un visus sešus manas prombūtnes mēnešus idejas palika tikai idejas.
Kopā ar Līgu un Rūtu cinījāmies ar Jaunatne Darbībā veidlapām. Kuru drudžainā pildīšana rezultātu tā arī neatnesa – nebijām padomājuši par Eiropas dimensiju, lai kas tas arī būtu. Un arī par neformālās izglītības metodēm tika aizmirsts.
Nu ko. Jāmēģina vēlreiz!
Uzradās informācija par konkursu Riga Forum. Ideja – jauniešiem jāizveido pieteikumi vides objektu dizainam.
Bija idejas. Roberts, Rūta un Linda - ideja par LIELU plakanu+krāsainu mākslu. šAgita, Gundega, Klāvs, Jānis un Ansis – ideja par LIELĀM telpiskām mākslām no metāla, betona.
Sagatavojām pieteikumus. Un iesniedzām.
Bet, kā zināms, Rozīši nav noformētāji. Idejas bija super, bet nu ar to prezentēšanu, salīdzinot ar pedantiski precīzajām lietišķo planšetēm…
Par pašu ideju: bija doma Zemitānu staciju pārvērst par urbānās mākslas spotu – metāla/betona/u.c. skulptūras, lielformāta krāsu māksla uz org.stikla planšetēm. Diemžēl šai idejai nebija lemts realizēties. Vismaz ne tad.
Tas jau ir pierasts – regulāri gados īstajā vietā īstajā laikā un pie tam vēl ar ļoti runīgu noskaņojumu. Tā arī notika vienā pēcpusdienā, kad iegriezos Mākslinieku savienības veikaliņā 11.Novembra krastmalā.
Ieraudzīju jocīgus mākslas darbus – mozaīkas, bet no nenosakāma materiāla. Un, protams…
ES SĀKU JAUTĀT.
Tā pamazām pamazām. Atklājās, ka uz šīs pasaules ir vīrs vārdā Andrejs, kurš ir gan autors jocīgajām mozaīkām (izrādās – no olu čaumalām), gan arī regulāri ved mākslas darbus uz/no Krievijas.
Paņēmu viņa telefona numuru: saskatīju iespēju tuvināt sen lolotajam sapnim par Latvijas mākslinieku draudzību, neņemot vērā tautību.
Bet! Pēc nepilnas minūtes ieradās pats Andrejs. Parunājām. UN!!!!!
KAPUCE piedalās divās izstādēs Krievijā!!!!!
Tā kā neviena no pilsētām nebija Maskava. Un arī Sanktpēterburga ne, ja nemaldos. Esmu piemirsusi, kas tās par pilsētām bija… Ak, šie mākslinieki.
Alsunga: 7.-21.septembris, 2008.gads
Pēc haotiskās, intensīvi radošās nedēļas būtu bijis vienkārši muļķīgi aizbraukt ar visiem darbiem no Alsungas uz neatgriešanos.
Ideja – izstādē kultūras namā. Gleznas. Fotogrāfijas.
Galvenais – jāatrāda sagleznotie darbi JRRMV vasaras darbu praksē un tad jau var atkal doties uz Alsungu.
Devāmies šoreiz uz izstādes iekārtošanas daļu mazā skaitā – es un Krišjānis. Iekārtojām. Savādāk, nekā ir pierasts darīt. Paspējām pastrīdēties par to, vai fotogrāfijas līmēt uz kartona vai arī tomēr griezt paspartu. Uzvarēja paspartu par spīti milzīgajam nogurumam un nespējai nogriezt taisnu līniju.
Pārējos Kapuciešus uz Alsungu atvizināja superskolotājs Valdis Rubulis no JRRMV.
Sagaidījām kultūras nama un bērnu nama dāmas un mākslai uzticīgos Rūtas vecākus un izstāde varēja tikt atklāta!
Nekad nezinu, ko runāt atklāšanās. Īpaši tādu izstāžu, kurā nav neviens mans darbs.
Atklāšanai sekoja mini-ekskursija uz Alsungas Sv.Miķeļa baznīcu, kurā, neskatoties uz Alsungā pavadītajām n-tajām vasarām, nemaz nebiju bijusi. Kristīne izrādīja visus baznīcus stūrus, savukārt mūsu Alsungas mamma Aleta pamatīgi samulsināja ar koncertu baznīcā. Ērģeles. Balss. Un klusums.
Un arī pat tas vēl nebija viss! Šai jau tā pilnajai dienai sekoja vienkārši IDEĀLS noslēgums – Jūrkalne. Jūra. Pastaigas. Jūra. Kaitošana atsevišķiem eksemplāriem [kh-khm]. Un vēl jūra. Un vējš.
Pēc šprotmaizīšu ieturēšanas centra laukumā pirmais Alsungas posms ir galā. Nosolījāmies atgriezties atkal pēc gada un devāmies atkal lielciema virzienā.
Lietuva, Trāķi: 13.-18.09.2008.
JEB KĀ MANĪ DZIMA PATRIOTS
un kā es Kapucei piekabināju arī latviešu un krievvalodīgo jauniešu-mākslinieku vienošanas funkciju :)
Mazliet ievads: nezināmu iemeslu dēļ manī vienmēr bijusi interese par citām kultūrām un krievu kultūra nav izņēmums. Tik pat neizskaidrojami notika tā, ka daļa 2008.gada vasaras tika pavadīta krievu jauniešu sabiedrībā – ieraudzīju to, ka, lai arī eksistē krievu tautai esošas atšķirīgas nianses raksturā, mentalitātē, citu atšķirību nav! Naivi tā teikt, bet līdz šim dzīvojot latviskā siltumnīcā nekad nebija radies iemesls padomāt par krievu/latviešu jauniešu nesaskaņu iemesliem.
Kā dāvana par šo uzsākto pārdomu tematu nāca iespēja piedalīties apmācībā «Шаг к гражданству: развитие компетенций по работе с темой Активного гражданства для русскоязычной молодёжи», ko organizēja Lietuvas organizācija “Austejos draugai” , Latvijas organizācija “JASMA”, Igaunijas Bērnības akadēmija un Vācijas Ebreju Kultūras un izglītības apvienība. Ļoti lauzītā krievu valodā (ja nemaldos, pat ar latīņu burtiem rakstītā!!!) aizsūtīju pieteikumu un. Manu dalību apstiprināja!!!
Apmācību sākumā pamatīgi apmulsu – visi dalībnieki bija krievu izcelsmes Baltijas valstīs un Vācijā dzīvojoši jaunieši un jaunatnes darbinieki. Ko es tur daru???
Galvenās tēmās, ko apskatījām bija piederības sajūta valstij/tautai/nācijai, pilsonība – tās jēdziens, nozīme, aktīva izpaušana un vajadzība izpaust. Ļoti daudzi no uzdevumiem bija uz sevis analīzi un pārdomām vedinoši.
Iegruzījos uz vairākām dienām: esmu latviete, dzīvoju Latvijā, kādi tur vēl jautājumi par nacionālo piederību un patriotismu? Protams – es par Latviju un latviešiem!! Bet. Tad es sāku domāt. Kāpēc mani pārņem dusmas, ieejot brūkošā Livonijas ordeņpilī vai zālēm aizaugušā 16.gadsimta muižā? Kāpēc es neuzskatu, ka Latvijā jādzīvo tikai latviešiem? Kāpēc man ir tik daudz krievu tautības draugu? Un cik labi redzams no manas darbības, ka esmu Latvijas patriote?
Ceļš bija smags, bet rezultāts tā vērts: sapratu, ka esmu šīs mākslīgi ierobežotās teritorijas, kas nodēvēta par Latviju, patriote, un nav būtiski, kādu tautību pārstāvji šeit dzīvo – šis Latvijā dzīvojošais cilvēku kopums ir tā pasaules daļa, kuri man ir svarīgi un kuru labā es vēlos kaut ko darīt. Lieli vārdi, bet ceru – turmpāko gadu laikā attaisnošu tos.
PS. Bija uzdevums parādīt nāciju īpatnības… Ak, cik labi ir reizēm atļauties izpaust visus stereotipus skaļi un uzzināt, ko par mums – letiņiem-, domā kaimiņi. Un tad – ļauties kopīgai smieklu vētrai :)
Alsungas nedēļas laikā bija noruna – neaizbrauksim neatstājot kādu daļu sevis: VIENA SIENA – MŪSU GLEZNOJUMS.
Vienojāmies, ka būs debesīs lidojoši dzīvnieki ar izpletņiem. Un fonā – mākoņiem. Puikām [Alvim, Krišam, Artūram, Robertam] tika uzticēts zīmējums.
Un visiem pārējiem – glezna [ar lielu uzsvaru uz Renāti un Laimdotu].
Kā parasti tas mēdz būt, izrādījās, ka šis darbs ir daudz laikietilpīgāks. Darbi iesākās, ja nemaldos trešdien un turpinājās līdz pat piektdienas pēcpusdienai.
Jā, paldies VIVACOLOR, kas uzdāvāja materiālus: ūdens emulsijas krāsas dažādos toņos.
Alsunga: 17.-23.augusts, 2008.gads
Vienā jaukā dienā draugiem.lv vēstuļu dienests tika mazliet pārslogots izsūtot visiem pazīstamajiem mākslotājiem aicinājumu doties gleznot Alsungas mežus un pļavas.
Alsunga ir burvīgs mazs pagasts Kurzemē – tur, kur Kuldīga, Jūrkalne, Aizpute.
Jau vairākas vasaras taisījos braukt uz Alsungu, bet vienmēr pietrūka viss, kas vien var pietrūkt, lai patiešām dotos turp.
Izdomāju – kopā varētu būt daudz interesantāk. Jautrāk.
Apzināti izvēlējos plenēra laiku nedēļā, kad ir mana vārda diena: 17.-23.augusts.
Nebija ne mazākās nojausmas par iespējamo rezultātu, atsaucību un tā tālāk, bet gala rezultātā es attapos 17.augusta vakarā sēžam pie “Riekstiņu” apaļā galda kopā ar Robertu, Rūtu, Intu, Lindu un Rihardu – pirmajiem Alsungas iekarotājiem.
Nākošajā dienā ieradās Laimdota un Anna. Vēl pēc tam – šAgita, Artūrs, Ilze, Alvis, Krišjānis, Renāte, Jana, Elizabete, Gundega, Ieva, Simona.
Lai cik tas neticami šķiet, katru dienu no rīta līdz vakaram visi godprātīgi gleznoja, zīmēja, fotogrāfēja. Protams bija izņēmumi, kas nodarbojās ar miskastu skrūvēšanu [šAgita] un sienu atbrīvošanu no 40gadu kultūras slāņa [es].
Jā, es pa šo nedēļu tā arī kārtīgi pie zīmēšanas un gleznošanas netiku. Šķiet, nav jau īsti, ko organizēt, bet tomēr sanāca nepārtraukti skraidīt riņķī vai arī iegrimt mīļajā nodarbē ar nosaukumu REMONTS.
Jāpiebilst, dzīvojāmies mēs Alsungas bērnu namā, kur arī mūs KĀRTĪGI un veselīgi ēdināja.
Fantastiska nedēļa.
Jau minēju – piedalījos LPIC apmācību projektā “Iekustini lavīnu”. Tā ietveraros vajadzēja realizēt pārmaiņas. Bija pieejams neliels finansējums un miljons padomi.
Nezināju, cik daudz darīt. Tā, lai izdotos. Organizēju kaut ko pirmo reizi. Zināju, ka gribu par/ap mākslu.
Nonācu līdz bērnu namu sienu apgleznošanai. Sākās zvanīšanās, braukāšana lūkoties, utt. Paralēli domāju, kurus cilvēkus aicināt palīgā.
Gala komandā bijām: es, Inta, Simona, Roberts un Līga, un apgleznojām atpūtas telpas sienas bērnu namā “Vita”.
Ieguvumi:
Uzzināju, ka zīmēt ar krītiņiem pirms emulsijas nav forši – smērējas kopā. Savukārt, no plastmas-veidīgām durvīm – krāsa nāk nost.
Pagaršoju pašceptu [Līgas atvestu] maizi. Dievīga!!
Sapratu, ka man nevajag ļaut izvēlēties toņus, ja runa ir par sabiedriskām telpām – mana gaume IR jocīga.
Un te arī rezultāts: grūti ir nošķirt autorus, bet putniņi un burbuļi, un vadi ir Roberta, trepes ar kaķīti – Intas, mājas – Līgas, Simonas un manas.
Kas mums sanāca?
Un te mēs paši:
Komanda