KAPUCE

Liepāja: 25.septembris, 2009. gads

15.septembri gaidīju ar lielu nepacietību – kura Latvijas pilsēta iegūs Eiropas kultūras galvaspilsētas titulu? Liepāja???

Nē. Tomēr Rīga. Žēl, jo šķita, ka Liepāja un Cēsis ir daudz piemērotāka šī titula nešanai, bet es neesmu žūrija.

Biju jau gatavojusies, ka “Kapuces” idejas, kas bija paredzētas 2014.gada Liepājas programmai, vajadzēs pārcelt uz kādu citu pasākumu, bet šo nodomu pavisam atviegloja negaidīta vēstule no Liepājas Kultūras pārvaldes:

Aicinājums doties uz ideju autoru tikšanos Liepājā. Pārāk mīlu šo skumjo pilsētu, lai attālums un pienākums pret studijām būtu šķērslis. Devos uz Liepāju.

Tikšanās izrādījās pavisam savādāka, nekā iedomājos: sausās, inteliģentās konferenču zāles vietā mani sagaidīja 16.gadsimtā celta koka mājiņa “Namīns” vārdā, kur pagalmā, pilna kūpošas skābeņu zupas elpas, gozējās Liepājas kultūras lēdijas. Vienīgais cilvēks, kuru biju līdz šim sastapusi – Ieva Hmieļevska -, iepazīstināja mani ar pārējiem visiem un pēc mirkļa tikšanās jau varēja sākties.

Noklausījāmies Liepājas priekšsēdētāja vietnieces Silvas Goldes runu par projekta gaitu, izvērtēšanas rezultātiem (tikai viena balss Liepāju šķīra no titula!!!) un nākotnes plāniem.

Visuzmundrinošākā bija vēsts, ka ir noruna ar Rīgu, Liepāju paturēt kā pavadoņpilsētu 2014.gadā – ar savu unikālu kultūras pasākumu programmu, kas savukārt nozīmē, ka “Kapuce” ar savām “Pieturām” piedalās!!!

Oficiālās sarunas papildināja folkloras kopas “Atštaukas” (ja kaut ko nejaucu) uzstāšanās un karsta uz ugunskura vārīta skābeņzupas deva.

Aprunājos ar Kultūras pārvaldes dāmu Daci Bluķi un Mediju laboratorijas meitenēm un nu jau arī bija laiks doties tālāk – uz suitu pusi.

Ceru – atgriezties Liepājā. Un DRĪZ!

Perudža, Itālija: Jūlijs, 2009.gads

Kārtējo reizi gadījos īstajā vietā, īstajā mirklī – aizgāju uz LJP, lai runātos par NEFORMĀLI un pēc 6stundām jau sēdēju mikrobusiņā ar nepazīstamiem cilvēkiem un biju ceļā uz Itāliju. Neplānoti, pārsteidzīgi, fantastiski.

Neļaušos ceļojuma bloga vilinājumam, šoreiz tikai par pašu galamērķi un iegūtajām atziņām.

Tātad – devāmies uz itāļu organizācijas Lavori in Corso ļoti mistisku apmaiņas projektu. Steigā un neticībā, ka mēs tiešām aizbrauksim, neizlasīju projekta programmu – sapratu, kaut kas ar interneta tehnoloģijām un jauniešu organizācijām. Braucam.

Piedalījās jaunieši no Itālijas, Spānijas, Turcijas, Norvēģijas un mēs – latvieši. Un doma bija – sagatavot 3 priekšnesumus par tēmu INTERNETS  festivāla MOMENTI noslēgumam. Ļāvāmies mūsu dīdītāja – itāļu aktiera un režisora jocigajām idejām – tēlojām trakus un izrādi sākām un beidzām ar vemšanu. Bija ļoti daudz interesanta un aizraujoša, BET!

Pat tas nav galvenais.

Pirmo reizi mūžā nokļuvu superneorganizētā projektā, kur puse vai pat vairāk bija neapmierināti, bet pierādījās – iespējams arī tā. Un arī – ļoti daudz laika pavadīju runājoties ar organizatoriem – par idejām, viņu darbību, veidu, kā strādāt tāda tipa organizācijā utt. Un atkal – pārliecinājos, ka būtiska loma jebkurā lietā, ko dari, ir vienkārši TĪRAI DARBĪBAI, nekritizējot to, bet vienkārši izbaudot darbību darbības dēļ. Protams, var jautāt: ja rezultāts neattaisno ieguldīto enerģiju, vai tam ir jēgā? Jā! Tur jau tā lieta, ka ir, jo emocionālais lādiņš ir n-reizes lielāks, ja salīdzina ar smagu koncentrēšanos uz galamērķi, absolūti aizmirstot par procesu.

Tā pati neorganizētība  – sarunu laikā organizatori sevi parādīja kā vienkārši apbrīnojamus cilvēkus ar ļoti dziļu cilvēku izpratni, attīstītu asociatīvu domāšanu, ko aktīvi izmanto teātrī – spēlējoties ar vienkāršiem visos cilvēkos mītošiem arhetipiem. Tad rodas jautājums – kāpēc pats projekts bija tik haotisks? Un atbilde atkal pavisam vienkārša – viņi ir itāļi!!! Un cik esmu paspējusi saprast, dzīvojoties pa šo makaronzemi, egoisms ir spēcīgi izteikts, bet tas nav tāds ļauns vai apzināts, bet tāds panaivs un dabīgs – viņi vienkārši neiedomājās, ka kādam vēl ir vajadzīgas ērtības! Un viss. Un nekādu tālāku emociju vai, vēl trakāk, vainas sajūtu.

Jāmācās būt tādiem, kādi mēs esam. Aizmirstot par JĀBŪT.

PS. Norvēģi atkal pārsteidza ar savu fantastiski noslīpēto angļu valodu. Iepazinos ar Bergenas domes dāmām – atkal iespēja jaunām idejām.

Rīga: 17.jūnijs, 2009.gads

Pēc Creofonda rīkotā foruma pamanījos iefiltrēties DomātsDarīts grupējuma idejā “Ideju talka“: grupa jauno un aktīvo, kas grib DARĪT un inficēt ar šo slimību arī citus, vienlaicīgi palīdzot aktīvajiem atrast citus aktīvos.

Pieteicos šajā talkā ar divām idejām:

1) mākslinieku un NVO/uzņēmumu savstarpējā sadarbība [prakse - pakalpojums];

2) digitāls mācību materiāls par kultūri speciāli pielāgots jaunajiem māksliniekiem (lasi: tādiem, kas nespēj lasīt DAUDZ, bet spēj uztvert SKAISTUS, interesantus ATTĒLUS).

Cilvēku bija daudz – ideju vēl vairāk. Kontakti iegūti. Atliek tikai darīt.

Forumu apmeklējumiem ir sekas.

CREO fonda forumā iepazinos ar UPF[Starptautiskā Miera Federācija - ANO apakšstruktūra] cilvēkiem, kas izrādās nodarbojas ar ļoti svētīgām lietām – braukā pa Latvijas skolām un runā par un ap ētiskiem jautājiem, periodiski organizē seminārus un filmu vakarus, kuros iespējams iepazīties ar ļoti jaukiem, gaiši domājošiem cilvēkiem.

Rīga: 26.aprīlis, 2009.gads

Veiksmīgā kārtā līdz manīm nonāca informācija par CREO fonda rīkoto sabiedrisko darītāju forumu.

Galvenais jautājums – kā sadarboties, lai palīdzētu sabiedrībai 2009.gadā?

Cilvēki bija ļoti dažādi no visdažādākajām organizācijām un darbības sfērām. Katram bija iespēja prezentēt savu ideju plakāta formātā un savukārt pārējie dalībnieki varēja pierakstīt klāt, ar kādiem resursiem viņi var palīdzēt idejas īstenošanā.

Prezentēju “Kapuci” kā sadarbības punktu jaunajiem māksliniekiem, kuriem nepieciešama prakse un uzņēmumiem, NVO, kam nepieciešama mākslinieka radošā acs (reklāmas materiāli, noformējums, utt.).

Atsaucība no uzņēmumiem un organizācijām bija liela, bet uzradās problēma – pieņēmums, ka jaunajiem māksliniekiem nepieciešama prakse, bija kļūdains vai arī daļēji kļūdains, neesmu to vēl sapratusi.

Lietuva, Trāķi: 13.-18.09.2008.

JEB KĀ MANĪ DZIMA PATRIOTS

un kā es Kapucei piekabināju arī latviešu un krievvalodīgo jauniešu-mākslinieku vienošanas funkciju :)

Mazliet ievads: nezināmu iemeslu dēļ manī vienmēr bijusi interese par citām kultūrām un krievu kultūra nav izņēmums. Tik pat neizskaidrojami notika tā, ka daļa 2008.gada vasaras tika pavadīta krievu jauniešu sabiedrībā – ieraudzīju to, ka, lai arī eksistē krievu tautai esošas atšķirīgas nianses raksturā, mentalitātē, citu atšķirību nav! Naivi tā teikt, bet līdz šim dzīvojot latviskā siltumnīcā nekad nebija radies iemesls padomāt par krievu/latviešu jauniešu nesaskaņu iemesliem.

Kā dāvana par šo uzsākto pārdomu tematu nāca iespēja piedalīties apmācībā «Шаг к гражданству: развитие компетенций по работе с темой Активного гражданства для русскоязычной молодёжи», ko organizēja Lietuvas organizācija “Austejos draugai” , Latvijas organizācija “JASMA”, Igaunijas Bērnības akadēmija un Vācijas Ebreju Kultūras un izglītības apvienība. Ļoti lauzītā krievu valodā (ja nemaldos, pat ar latīņu burtiem rakstītā!!!) aizsūtīju pieteikumu un. Manu dalību apstiprināja!!!

Apmācību sākumā pamatīgi apmulsu – visi dalībnieki bija krievu izcelsmes Baltijas valstīs un Vācijā dzīvojoši jaunieši un jaunatnes darbinieki. Ko es tur daru???

Galvenās tēmās, ko apskatījām bija piederības sajūta valstij/tautai/nācijai, pilsonība – tās jēdziens, nozīme, aktīva izpaušana un vajadzība izpaust. Ļoti daudzi no uzdevumiem bija uz sevis analīzi un pārdomām vedinoši.

Iegruzījos uz vairākām dienām:  esmu latviete, dzīvoju Latvijā, kādi tur vēl jautājumi par nacionālo piederību un patriotismu? Protams – es par Latviju un latviešiem!! Bet. Tad es sāku domāt. Kāpēc mani pārņem dusmas, ieejot brūkošā Livonijas ordeņpilī vai zālēm aizaugušā 16.gadsimta muižā? Kāpēc es neuzskatu, ka Latvijā jādzīvo tikai latviešiem? Kāpēc man ir tik daudz krievu tautības draugu? Un cik labi redzams no manas darbības, ka esmu Latvijas patriote?

Ceļš bija smags, bet rezultāts tā vērts: sapratu, ka esmu šīs mākslīgi ierobežotās teritorijas, kas nodēvēta par Latviju, patriote, un nav būtiski, kādu tautību pārstāvji šeit dzīvo – šis Latvijā dzīvojošais cilvēku kopums ir tā pasaules daļa, kuri man ir svarīgi un kuru labā es vēlos kaut ko darīt. Lieli vārdi, bet ceru – turmpāko gadu laikā attaisnošu tos.

PS. Bija uzdevums parādīt nāciju īpatnības… Ak, cik labi ir reizēm atļauties izpaust visus stereotipus skaļi un uzzināt, ko par mums – letiņiem-, domā kaimiņi. Un tad – ļauties kopīgai smieklu vētrai :)