Perudža, Itālija: Jūlijs, 2009.gads

Kārtējo reizi gadījos īstajā vietā, īstajā mirklī – aizgāju uz LJP, lai runātos par NEFORMĀLI un pēc 6stundām jau sēdēju mikrobusiņā ar nepazīstamiem cilvēkiem un biju ceļā uz Itāliju. Neplānoti, pārsteidzīgi, fantastiski.

Neļaušos ceļojuma bloga vilinājumam, šoreiz tikai par pašu galamērķi un iegūtajām atziņām.

Tātad – devāmies uz itāļu organizācijas Lavori in Corso ļoti mistisku apmaiņas projektu. Steigā un neticībā, ka mēs tiešām aizbrauksim, neizlasīju projekta programmu – sapratu, kaut kas ar interneta tehnoloģijām un jauniešu organizācijām. Braucam.

Piedalījās jaunieši no Itālijas, Spānijas, Turcijas, Norvēģijas un mēs – latvieši. Un doma bija – sagatavot 3 priekšnesumus par tēmu INTERNETS  festivāla MOMENTI noslēgumam. Ļāvāmies mūsu dīdītāja – itāļu aktiera un režisora jocigajām idejām – tēlojām trakus un izrādi sākām un beidzām ar vemšanu. Bija ļoti daudz interesanta un aizraujoša, BET!

Pat tas nav galvenais.

Pirmo reizi mūžā nokļuvu superneorganizētā projektā, kur puse vai pat vairāk bija neapmierināti, bet pierādījās – iespējams arī tā. Un arī – ļoti daudz laika pavadīju runājoties ar organizatoriem – par idejām, viņu darbību, veidu, kā strādāt tāda tipa organizācijā utt. Un atkal – pārliecinājos, ka būtiska loma jebkurā lietā, ko dari, ir vienkārši TĪRAI DARBĪBAI, nekritizējot to, bet vienkārši izbaudot darbību darbības dēļ. Protams, var jautāt: ja rezultāts neattaisno ieguldīto enerģiju, vai tam ir jēgā? Jā! Tur jau tā lieta, ka ir, jo emocionālais lādiņš ir n-reizes lielāks, ja salīdzina ar smagu koncentrēšanos uz galamērķi, absolūti aizmirstot par procesu.

Tā pati neorganizētība  – sarunu laikā organizatori sevi parādīja kā vienkārši apbrīnojamus cilvēkus ar ļoti dziļu cilvēku izpratni, attīstītu asociatīvu domāšanu, ko aktīvi izmanto teātrī – spēlējoties ar vienkāršiem visos cilvēkos mītošiem arhetipiem. Tad rodas jautājums – kāpēc pats projekts bija tik haotisks? Un atbilde atkal pavisam vienkārša – viņi ir itāļi!!! Un cik esmu paspējusi saprast, dzīvojoties pa šo makaronzemi, egoisms ir spēcīgi izteikts, bet tas nav tāds ļauns vai apzināts, bet tāds panaivs un dabīgs – viņi vienkārši neiedomājās, ka kādam vēl ir vajadzīgas ērtības! Un viss. Un nekādu tālāku emociju vai, vēl trakāk, vainas sajūtu.

Jāmācās būt tādiem, kādi mēs esam. Aizmirstot par JĀBŪT.

PS. Norvēģi atkal pārsteidza ar savu fantastiski noslīpēto angļu valodu. Iepazinos ar Bergenas domes dāmām – atkal iespēja jaunām idejām.